Mājas

Jau pati cilvēka dzīve sākas ar mājām. Jo tieši tur mēs nokļūstam pēc nākšanas pasaulē. Tieši tur speram pirmos soļus, tur mūs mīl un sargā, tu pirmo reizi uzzinām, kā ir, kad sāp, tur radām un iepazīstam savu mikropasauli un gatavojamies iziet dzīvē. Viss sākas ar mājām. 

 

Nesen pievērsu uzmanību tam, cik atšķirīgi cilvēki mēdz dēvēt savas mājas. Visvairāk mani pārsteidza kāda paziņas regulāri lietotais apzīmējums „midzenis”. Cilvēks, kurš saskarsmē atstāj pieklājīga un kārtīga cilvēka iespaidu un tieši tā par viņu atsaucas draugi, savai dzīvesvietai piešķīris tik, khmm, piedodiet, dzīvniecisku apzīmējumu. Kāpēc? Tiesa gan, neviens no uzrunātajiem minētā paziņas dzīvesvietā nav bijis, lai apliecinātu vienu vai otru patiesību, tomēr mani nodarbina doma, ka „midzenis” ir kaut kas, kas nav radies nejauši – tai vajadzētu būt sajūtai, priekšstatam, pieredzei. Kaut kam, kas atrodams aisberga neredzamajā, zemūdens daļā. Jo citādi – vai tiešām mājas var būt midzenis?

Kāds cits man tuvs cilvēks mājas mēdz dēvēt tikai un vienīgi par dzīvokli. Un nekā citādi. Esmu jautājusi, kāpēc vietu, kur viņš katru nakti uzliek galvu uz spilvena, kuru pats iekārtojis un pielicis roku pat pie aizkaru stangas pielikšanas, viņš spītīgi dēvē par dzīvokli. „Jo māja ir tad, kad ir māja.” Un viss. Arī tā var būt. 

Mājas kā dzīvoklis. Mājas kā midzenis. Mājas kā komunaļņiks. Kā ieskrietuve. Kā atskurbtuve. Kā…kā vēl? Man mājas ir tur, kur es dzīvoju. Kur ir manas kleitas un krelles. Mana zobu suka un smaržu pudelīte. Mana vakara literatūra ar svarīgo vietu atzīmējamo zīmuli, manas mājas čības un mans, tikai mans dvielis. Tas nav daudz. Bet pats galvenais – tur ir mana sirds. Jo man mājas ir sajūta. Laikā, kad pēc negaidītas ģimenes statusa maiņas paliku bez savām mājām, ar ironiju dēvēju savu stāvokli par čigāna dzīvesveidu. Biju nedaudz pie vecākiem, vēl drusku pie draudzenes un ar vienu kāju pie mīļotā vīrieša. Vienmēr valšķīgi pasmējos un atmetu ar roku, kad kāds sen neredzēts paziņa jautāja, kur tad tagad pavadu savus vakarus: „Ai es jau tagad kā čigāns – viss vajadzīgais somā, nekad nezinu, kur nakšņošu!..” Ar smaidu un bez liekas drāmas. Bet patiesībā māju sajūta man ir ļoti svarīga. Tāpēc jo īpaši novērtēju, ka man ir jaunas mājas. Kā jau teicu – tur, kur mana sirds. 

Kāds krievu psiholoģijas žurnāls skaidro, ka cilvēkiem mēdz piemist trīs veidu attieksme pret mājām: mājas kā maza pasaule, māja kā ēka un māja kā ģimene. Lai uzzinātu, kura tipa attieksme tev piemīt, jāaizpilda testu, kurā jautājumi ir, manuprāt, visai tāli no māju sajūtas būtības. Bet labi, lai tas paliek testa izstrādātāju ziņā, sevišķi jautājums par to, vai tici mājas garam. Nav jāpilda testu, lai sajustu savu attieksmi pret mājām, lai gan ceļš līdz savām mājām man bijis visai līkumots. 

Ja pareizi atminos, vēlme dzīvot atsevišķi no vecākiem man parādījās visai agri. Toreiz izmantoju izdevību ievākties vecmammas neizmantotajā dzīvoklī. Biju gatava gulēt uz veca, ļoti tālos padomijas gados ražota atsperu dīvāna, iztikt bez ēdamgalda un samierināties ar visai nemājīgu interjeru. Bet tas bija mans. Manas mājas! Tālāk pirmā kopdzīve īrētā dzīvoklī ar puisi, vēlāk trakais kopmītņu laiks, kad nespēju samierināties ar dzīvokļa biedru regulāri konstruēto trauku kaudzi virtuvē. Tad burvīgs laiks ar sirdsdraudzeni Botāniskā dārza pievārtē, kur īrējām saulainu dzīvoklīti tikai mums abām, khmm, lai saprastu, ka draudzību ne vienmēr vajag jaukt kopā ar kopdzīvi. Pazīstami?.. Bet pats trakākais, ko nācies piedzīvot maniem vecākiem, bija mans lēmums pārvākties uz…pagrabu. Kad nespēju sadzīvot ar komunālā dzīvokļa ritmu un ieražām, biju gatava dzīvot jebkur, tikai ne tur. Ar tādu izmisīgu palīgā saucienu zvanīju draudzenes īrētā dzīvokļa mājas saimniekam. „Diemžēl visi dzīkļi ir izīrēti. Istabas arī. Palicis tikai pagrabs..”, bet viņam nebija iespējas pabeigt teikumu. „Es ņemu! Pagrabu! Es varu arī pagrabā!” Un es tiešām to izdarīju. Ievācos neaizmirstamā Ulmaņlaika ēkas pagrabā, kurš kādreiz pildījis bumbu patversmes funkciju. Un biju laimīga. Man bija saulaini oranžas, tomēr neuzbāzīgas sienas, centrālapkure, interesants „dzīvokļa” plānojums, „ķeizarmītne” ar pakāpieniem kā uz troni, visai teorētiska virtuvīte un pat vanna! Draugi, saprotams, novērtēja kaut ko tik traku un savdabīgu, pie manis tika rīkotas trakas ballītes ar skaļu dziedāšanu. Bet mani rīti sākās ar minēšanu, kāds gan laukā varētu būt laiks? Apvilku halātu un devos izlūkos, lai saprastu, kā jāģērbjas, lai dotos uz darbu. Izklausās visai… Es sāku saprast savus vecākus. Tomēr pienāca brīdis, kad kalendārs nepielūdzami norādīja uz pavasara atnākšanu. Bija arvien grūtāk vērt pagraba durvis, lai no saulainas un čivinošas vides nokļūtu mājās ar kapa klusumu un mākslīgu apgaismojumu pat gaišā dienas laikā. Kā punkts uz „i” bija mana toreiz vēl tikai tālā nākotnē topošā vīra teiktais no rīta: „Pie tevis ir jauki, bet es nevaru būt drošs, ka joprojām nav nakts, kad esmu pamodies.” Un es pārvācos. 

Lai vai kā, māju sajūta ir tas, pēc kā tiecamies visu savu dzīvi. Un pat tad, kad mūsu sasniegtais vecums ļauj pārkāpt ne vien vecāku doto māju, bet pat vairāku valstu robežas, mēs kā reizrēķinu savā prātā vēlamies saglabāt sajūtu, ka mums kā Sprīdītim ir, kur atgriezties.

Ko Tev nozīmē mājas? Kā Tu tās dēvē?

Elīna

pārvērtējošais konsultants

mob. tālr. 29467274

elina@labodomupietura.lv