Dzīve, neapslāpējot emocijas
Vai tas ir iespējams? Viena no manām grūtībām sevis pieņemšanā visbiežāk ir izrādījusies grūtība tikt galā ar savām jūtām, emocijām, īpaši, ja tās ir tik spēcīgas emocijas kā, piemēram, dusmas, izmisums, kauns, skumjas, vainas sajūta vai agresija. Atminos, ka vienmēr vēlējos saglabāt kontroli pār šīm emocijām, pretējā gadījumā tās varēja radīt pazemojošas un nepatīkamas situācijas skolā, draugu starpā, mājās un citur."Ko citi par mani padomās?..", „Vai esmu pietiekami laba?..”, "Patiesībā es tāda neesmu… " vai gluži pretēji "Cilvēki var atklāt, kāda es patiesībā esmu…". Visu šo iemeslu dēļ cilvēki parasti mēģina slēpt lielāko daļu no savām jūtām. Tomēr tādos tipiskos gadījumos kā attiecību zaudējums, īpaši mīļotā cilvēka zaudējums, stresa situācijas vai darbs ar augstu spriedzes līmenivar sagraut radīto kontroli pār emocijām un tās tiek spilgti izlādētas. Mēs visi baidāmies zaudēt šo kontroli – „uzsprāgt” darba devēja kabinetā, sakliegt uz bērniem, kļūt neiecietīgam vai nepieklājīgam pret veikala kasieri.
Tomēr pieredze rāda, ka atrodoties vidē, kurā jūtos droši un pasargāti, kur jūtu rūpes par sevi (gan fiziski, gan emocionāli), agrāk vai vēlāk sajūtos pietiekami brīvi, lai atļautos paust savas patiesās emocijas. Tā jūtos kopā ar sirdsdraudzeni, mīļoto cilvēku, grupas biedriem skolā, u.c. Tas ļauj justies labāk, nojauc robežas, varu skaidrāk apzināties savu patieso būtību un attiecības ar apkārtējiem. Tas, protams, nav nekāds jaunums, drīzāk sena dzīves patiesība. Mazi bērni, kuri vēl nav iemācījušies (nav saņēmuši vēstījumus un aizliegumus no vecākiem, audzinātājiem, skolotājiem) apvaldīt savas jūtas, kuriem ir atļauts, piemēram, raudāt vai paust tās citādi, līdz emocija pilnībā izlādēta, mierīgi atgriežas pie rotaļlietām un spēlējas tālāk. Šo emociju atbrīvošanu pārvērtējošā konsultēšana dēvē par izlādi, un tai ir pozitīva un labvēlīga ietekme, kas rada, piemēram, mums visiem pazīstamo atvieglojuma sajūtu pēc kārtīgas izraudāšanās. „Man palika vieglāk…” ir visbiežāk izteiktā frāze pēc konsultēšanas. Gluži pretēji tam, ko bieži redzu sabiedriskās vietās, kur pieaugušie bērnus „audzina” ar raustīšanu, iepļaukāšanu, solījumiem nopērt vai saņemt sodu ar ierobežojumiem saldumu pirkšanā. „Iepīkstēties” nedrīkst, skaļi smieties nepieklājīgi, paust emocionālu pieķeršanos sabiedriskās vietās neētiski, utt. Kārtu kārtām viens aizliegums pēc otra, stereotipu grēdas, ierobežojoši vēstījumi. Tā rodas vīrieši, kuri nespēj paust jūtas un piedzīvo attiecību zaudējumus, sievietes, kuras nespēj patiesi mīlēt, jo baidās piedzīvot zaudējuma sāpes, priekšnieki, kuri pieņem savai patiesajai būtībai pretēju lomu, lai nepieļautu iespēju zaudēt iedomātu autoritāti, u.c. Pazīsti tādus?..
Emociju „sīpoliņi”. Bail pat pieskarties, jo būs jāraud, tāpēc izvēlamies dzīvot bez „garšvielām”. Mani spilgti uzrunāja grupas biedrenes teiktais par pēkšņi radušos vēlmi „visus samīļot”. Ģimeni, jaukākos klientus, draugus. It kā pēkšņi būtu saņemta atļauja izdzīvot emocijas, atļauties priecāties un mīlēt, pateikt to skaļi un nenobīties, nesajust kaunu par tik emocionālu izlādi. Man prieks par viņu. Un viņa ir tikai pašā sākumā.
Jaukas brīvdienas! Noķeriet kādu spilgtu emociju un ļaujiet tai izdzīvot sevi pilnībā!
Elīna
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru