VIENS pret VIENU jeb kas tā tāda "individuālā konsultācija"?

- ģimenes "drāma" jeb kašķi ne par ko brīvdienu rītos?..

- despotisks priekšnieks ar mainīgu garastāvokli un šaubīgu vērtēšanas sistēmu?..

- vienmēr pamācīt griboša mamma telefona klausulē, kaut tev jau ir vairāk kā trīsdesmit..

- draugi un paziņas, kuri, šķiet, mūžīgi jauc draudzību ar bankomātu..

- atmiņas, kuras vēlies aprakt tumšā naktī, lai netraucē tavam "šeit un tagad"..

Ja kaut viena no iepriekšminētajām lietām ir par Tavu dzīvi, izlasi, kā Tev var līdzēt pārvērtējošā konsultēšana. 

Pārvērtējošā konsultēšana ir brīvprātīgs sadarbības process starp pārvērtējošo konsultantu un klientu un tā gaitā tiek risinātas kādas klienta grūtības. Konsultants šajā procesā Tevi atbalstīs un iedrošinās, palīdzēs saskatīt grūtību cēloņus, kā arī palīdzēs Tev pašam nonākt līdz iespējamiem risinājumiem. Ar pārvērtējošo konsultēšanu nodarbojas īpaši apmācīti konsultanti, kas apguvuši pārvērtējošās konsultēšanas metodi kā psiholoģiskā atbalsta „instrumentu”.

Parasti pie pārvērtējošā konsultanta vēršas cilvēki, kuri saskārušies ar akūtām problēmām vai  ilglaicīgām grūtībām. Problēmu loks var būt ļoti plašs – trauksme, nemiers, grūtības pieņemt lēmumu, apjukums, ilgstoši nomākts garastāvoklis, bailes, grūtas attiecības, u.c. Tomēr pie pārvērtējošā konsultanta vari vērsties arī tad, ja Tev nepieciešams noskaidrot kādu jautājumu, iegūt informāciju. Nereti konsultācijas izmanto cilvēki, kuri kopumā jūtas labi, bet vēlas uzlabot savu dzīves kvalitāti.

Pārvērtējošais konsultants strādā atbilstoši katra klienta individuālajām vajadzībām, nenosoda, nedod padomus un nemāca dzīvot. Katrs cilvēks jūt tieši savas vajadzības, nepieciešamās pārmaiņas un konsultants palīdz tās realizēt.

Cik atšķirīgas ir katra klienta vajadzības, atšķiras arī laiks, kādā ir iespējams šīs pārmaiņas ieviest dzīvē. Vienam cilvēkam būs nepieciešamas, piemēram, 10 konsultācijas, citam vairāk vai mazāk. Parasti jau pirmajā tikšanās reizē pārvērtējošais konsultants uzklausa ne tikai klienta grūtības, vēlmes, bet arī vienojas par mērķi – kādas pārmaiņas Tu vēlētos savā dzīvē, un par konsultāciju skaitu. Konsultāciju gaitā, pēc atsevišķas vienošanās, var mainīties gan izvirzītais mērķis, ja atklājas citas prioritātes, gan arī konsultāciju skaits. Parasti konsultants ar klientu tiekas 1 reizi nedēļā, konsultācijas ilgums ir 1-2 stundas.

Parasti pārvērtējošā konsultēšana notiek individuāli, kad satiekas tikai klients un konsultants, tomēr tiek praktizēta arī pāru konsultēšana.

  

Konsultēšanas gaitā pārvērtējošais konsultants kopā ar Tevi izvēlēsies piemērotākās sadarbības metodes, tradicionāli tā ir saruna, tomēr iespējamas paralēli arī citas darba formas – atsevišķu psiholoģisko tehniku pielietošana, smilšu, sapņu vai pasaku terapija, dažādas radošas aktivitātes.

Novērtējot situāciju, pārvērtējošais konsultants Tev var ieteikt griezties pie citiem speciālistiem - logopēda, psihiatra, ārsta terapeita vai psihoterapeita. Psihoterapija ir ilgstošāks process par pārvērtējošo konsultēšanu, piemērota daudz dziļākai problēmu analīzei, vairāk balstīta uz pagātnes notikumiem, apzinātā un neapzinātā mijiedarbībai un izpētei.

Atceries - emocijas nevis jākrāj, bet jādalās ar tām. Pat ja tās ir negatīvas. Tāpēc vislabāk, ja to darīsi zinoša un prasmīga konsultanta kompānijā, kas nodrošinās atbalstu un palīdzīgu roku emociju "salikšanai pa plauktiņiem".  Lai Tev izdodas! 

Elīna

pārvērtējošais konsultants

mob. tālr. 29467274

elina@labodomupietura.lv 

Tu neesi viens - piedzīvo "grupas fenomenu"!

Tāpat kā ir pieejamas individuālās psiholoģiskās konsultācijas, līdzvērtīgu palīdzību Tu vari saņemt grupā – t.s. grupu terapijā. Grupā iespējams salīdzināt savas problēmas ar citu problēmām, paskatīties uz sevi ar citu acīm, vari ieraudzīt, kā citi risina līdzīgas problēmas. Ne velti grupu darbu salīdzina ar „savstarpējo attiecību laboratoriju” un piemin t.s. „grupas fenomenu”. Grupas dalībnieki var atklāt cilvēkam to, kā viņš patiesībā „izskatās”, demonstrēt dažādas situācijas it kā spoguļattēlā, kas ļauj ieraudzīt, kā sarežģīto situāciju dzīvē varētu risināt savādāk.

Darbu grupā iesaku tiem, kuriem ir grūtības ar verbalizāciju – jūtu izpaušanu vārdos. Savukārt mājās vēlams palikt tiem, kuri nespēj apvaldīt agresivitāti, tās izpausmes vai arī nespēj būt toleranti un ir pārāk impulsīvi, - tas var negatīvi ietekmēt citus grupas dalībniekus.

Tomēr Tev pašam individuāli jāpieņem lēmums, kāda veida palīdzību labāk izvēlēties, kā Tu jutīsies labāk un drošāk. Cilvēki, kas nāk uz individuālām konsultācijām, mēdz teikt, ka viņi nevēlētos stāstīt visas savas problēmas citiem cilvēkiem. Viņiem tas būtu par grūtu, turklāt viņi netic, ka citi varēs palīdzēt pietiekoši, nenosodīs un izpratīs. Šādos gadījumos ieteicams izvēlēties individuālo konsultāciju.

Grupas nodarbībā nodrošinu grupas atlasi un specifisku grupas noteikumu ievērošanu. Kā svarīgākais no tiem – absolūta pieņemšana un vienošanās par konfidencialitāti. Psiholoģiskā atbalsta un interešu grupas parasti apmeklē 6  līdz 15 dalībnieki.

Kāda ir Tava pieredze ar atbalsta grupām? Ko Tu par tām zini? Ko Tu izvēlētos, ja būtu tāda nepieciešamība – individuālo konsultāciju vai darbu grupā?

Elīna

pārvērtējošais konsultants

mob. tālr. 29467274

elina@labodomupietura.lv 

 

Smilšu spēļu terapija - kas tas ir?

Smilšu spēļu terapija var palīdzēt, ja esi saskāries ar

• Ģimenes attiecību problēmām
• Emocionālām problēmām
• Depresiju
• Traumatiskiem pārdzīvojumiem
• Grūtībām saprast sevi un citus, veidot attiecības ar citiem
• Stresa pārvarēšanu un relaksāciju.

Smilšu spēļu terapija Tev piedāvā pamēģināt izzināt sevi, izsakot savas grūtības un sarežģītās dzīves situācijas bez vārdiem - tas paver iespēju neparastam ceļojumam savā iekšējā pasaulē, kura laikā Tu vari piedzīvot sevi dziļāk un savādāk. Smilšu spēlē Tu vari izpaust to, ko grūti izteikt vārdos, pieskarties tādiem savas dvēseles slāņiem, pie kuriem nav iespējas vērsties tieši, ieraudzīt sevī to, kas parasti aizslīd no apzinātas uztveres un tieši tāpēc tas ir tik neparasti un aizraujoši.

 Smilšu spēļu terapijas procesa laikā klientam ir iespēja izveidot pasauli, kas atbilst viņa iekšējam stāvoklim: ar brīvas, radošas spēles palīdzību viņš parāda to, kas notiek viņa pasaulē, izmantojot smiltis, ūdeni un mazas figūriņas. Latvijā smilšu spēļu terapijas metodi ieveda Vācijas Smilšu spēļu terapijas biedrības priekšsēdētāja psihoterapeite Linde for Keizerlinka.
 

Smilšu spēle ir..

 

..radoša iztēlošanās spēle smiltīs, kad domas un sajūtas grūti ietērpt vārdos

..dabisks izaugsmes un attīstības process, kurā Tev ir iespēja uzdrošināties spert pirmo soli pretī pārmaiņām
..piekļuve dziļi apslēptām jūtām, kuras vēlies tulkot, saprast un pareizi izmantot savā labā
..piekļuve neapzinātai informācijai, ar kuras palīdzību vari radīt dinamiku ne tikai smilškastē, bet arī reālajā dzīvē
..piekļuve pagātnes pieredzei un atmiņām, ar kurām vēlies "norēķināties" un atvadīties uz visiem laikiem
..simboliska komunikācija pašam ar sevi, savu ģimeni, kolēģiem, draugiem
..droša un pieņemoša vide, kurā nevari kļūdīties, jo Tevi uzklausīs, pieņems un atbalstīs
..iespēja izjust savu patieso spēku un atrast jaunus resursus. 

Smilšu spēles princips – nevis konsultants dziedē klientu, bet klients sevi dziedē pats. Konsultants rada iespēju un apstākļus sevi iepazīt, saprast un dziedināt.

Lai starp smilšu kūkām un spēļmantiņām izdodas atrast atbildes uz visiem svarīgajiem jautājumiem!

Elīna

pārvērtējošais konsultants

mob. tālr. 29467274

elina@labodomupietura.lv

Mājas

Jau pati cilvēka dzīve sākas ar mājām. Jo tieši tur mēs nokļūstam pēc nākšanas pasaulē. Tieši tur speram pirmos soļus, tur mūs mīl un sargā, tu pirmo reizi uzzinām, kā ir, kad sāp, tur radām un iepazīstam savu mikropasauli un gatavojamies iziet dzīvē. Viss sākas ar mājām. 

 

Nesen pievērsu uzmanību tam, cik atšķirīgi cilvēki mēdz dēvēt savas mājas. Visvairāk mani pārsteidza kāda paziņas regulāri lietotais apzīmējums „midzenis”. Cilvēks, kurš saskarsmē atstāj pieklājīga un kārtīga cilvēka iespaidu un tieši tā par viņu atsaucas draugi, savai dzīvesvietai piešķīris tik, khmm, piedodiet, dzīvniecisku apzīmējumu. Kāpēc? Tiesa gan, neviens no uzrunātajiem minētā paziņas dzīvesvietā nav bijis, lai apliecinātu vienu vai otru patiesību, tomēr mani nodarbina doma, ka „midzenis” ir kaut kas, kas nav radies nejauši – tai vajadzētu būt sajūtai, priekšstatam, pieredzei. Kaut kam, kas atrodams aisberga neredzamajā, zemūdens daļā. Jo citādi – vai tiešām mājas var būt midzenis?

Kāds cits man tuvs cilvēks mājas mēdz dēvēt tikai un vienīgi par dzīvokli. Un nekā citādi. Esmu jautājusi, kāpēc vietu, kur viņš katru nakti uzliek galvu uz spilvena, kuru pats iekārtojis un pielicis roku pat pie aizkaru stangas pielikšanas, viņš spītīgi dēvē par dzīvokli. „Jo māja ir tad, kad ir māja.” Un viss. Arī tā var būt. 

Mājas kā dzīvoklis. Mājas kā midzenis. Mājas kā komunaļņiks. Kā ieskrietuve. Kā atskurbtuve. Kā…kā vēl? Man mājas ir tur, kur es dzīvoju. Kur ir manas kleitas un krelles. Mana zobu suka un smaržu pudelīte. Mana vakara literatūra ar svarīgo vietu atzīmējamo zīmuli, manas mājas čības un mans, tikai mans dvielis. Tas nav daudz. Bet pats galvenais – tur ir mana sirds. Jo man mājas ir sajūta. Laikā, kad pēc negaidītas ģimenes statusa maiņas paliku bez savām mājām, ar ironiju dēvēju savu stāvokli par čigāna dzīvesveidu. Biju nedaudz pie vecākiem, vēl drusku pie draudzenes un ar vienu kāju pie mīļotā vīrieša. Vienmēr valšķīgi pasmējos un atmetu ar roku, kad kāds sen neredzēts paziņa jautāja, kur tad tagad pavadu savus vakarus: „Ai es jau tagad kā čigāns – viss vajadzīgais somā, nekad nezinu, kur nakšņošu!..” Ar smaidu un bez liekas drāmas. Bet patiesībā māju sajūta man ir ļoti svarīga. Tāpēc jo īpaši novērtēju, ka man ir jaunas mājas. Kā jau teicu – tur, kur mana sirds. 

Kāds krievu psiholoģijas žurnāls skaidro, ka cilvēkiem mēdz piemist trīs veidu attieksme pret mājām: mājas kā maza pasaule, māja kā ēka un māja kā ģimene. Lai uzzinātu, kura tipa attieksme tev piemīt, jāaizpilda testu, kurā jautājumi ir, manuprāt, visai tāli no māju sajūtas būtības. Bet labi, lai tas paliek testa izstrādātāju ziņā, sevišķi jautājums par to, vai tici mājas garam. Nav jāpilda testu, lai sajustu savu attieksmi pret mājām, lai gan ceļš līdz savām mājām man bijis visai līkumots. 

Ja pareizi atminos, vēlme dzīvot atsevišķi no vecākiem man parādījās visai agri. Toreiz izmantoju izdevību ievākties vecmammas neizmantotajā dzīvoklī. Biju gatava gulēt uz veca, ļoti tālos padomijas gados ražota atsperu dīvāna, iztikt bez ēdamgalda un samierināties ar visai nemājīgu interjeru. Bet tas bija mans. Manas mājas! Tālāk pirmā kopdzīve īrētā dzīvoklī ar puisi, vēlāk trakais kopmītņu laiks, kad nespēju samierināties ar dzīvokļa biedru regulāri konstruēto trauku kaudzi virtuvē. Tad burvīgs laiks ar sirdsdraudzeni Botāniskā dārza pievārtē, kur īrējām saulainu dzīvoklīti tikai mums abām, khmm, lai saprastu, ka draudzību ne vienmēr vajag jaukt kopā ar kopdzīvi. Pazīstami?.. Bet pats trakākais, ko nācies piedzīvot maniem vecākiem, bija mans lēmums pārvākties uz…pagrabu. Kad nespēju sadzīvot ar komunālā dzīvokļa ritmu un ieražām, biju gatava dzīvot jebkur, tikai ne tur. Ar tādu izmisīgu palīgā saucienu zvanīju draudzenes īrētā dzīvokļa mājas saimniekam. „Diemžēl visi dzīkļi ir izīrēti. Istabas arī. Palicis tikai pagrabs..”, bet viņam nebija iespējas pabeigt teikumu. „Es ņemu! Pagrabu! Es varu arī pagrabā!” Un es tiešām to izdarīju. Ievācos neaizmirstamā Ulmaņlaika ēkas pagrabā, kurš kādreiz pildījis bumbu patversmes funkciju. Un biju laimīga. Man bija saulaini oranžas, tomēr neuzbāzīgas sienas, centrālapkure, interesants „dzīvokļa” plānojums, „ķeizarmītne” ar pakāpieniem kā uz troni, visai teorētiska virtuvīte un pat vanna! Draugi, saprotams, novērtēja kaut ko tik traku un savdabīgu, pie manis tika rīkotas trakas ballītes ar skaļu dziedāšanu. Bet mani rīti sākās ar minēšanu, kāds gan laukā varētu būt laiks? Apvilku halātu un devos izlūkos, lai saprastu, kā jāģērbjas, lai dotos uz darbu. Izklausās visai… Es sāku saprast savus vecākus. Tomēr pienāca brīdis, kad kalendārs nepielūdzami norādīja uz pavasara atnākšanu. Bija arvien grūtāk vērt pagraba durvis, lai no saulainas un čivinošas vides nokļūtu mājās ar kapa klusumu un mākslīgu apgaismojumu pat gaišā dienas laikā. Kā punkts uz „i” bija mana toreiz vēl tikai tālā nākotnē topošā vīra teiktais no rīta: „Pie tevis ir jauki, bet es nevaru būt drošs, ka joprojām nav nakts, kad esmu pamodies.” Un es pārvācos. 

Lai vai kā, māju sajūta ir tas, pēc kā tiecamies visu savu dzīvi. Un pat tad, kad mūsu sasniegtais vecums ļauj pārkāpt ne vien vecāku doto māju, bet pat vairāku valstu robežas, mēs kā reizrēķinu savā prātā vēlamies saglabāt sajūtu, ka mums kā Sprīdītim ir, kur atgriezties.

Ko Tev nozīmē mājas? Kā Tu tās dēvē?

Elīna

pārvērtējošais konsultants

mob. tālr. 29467274

elina@labodomupietura.lv 

LABO DOMU PIETURA Kontaktu tirdziņā

3.decembrī piedalījos organizācijas "Līdere" rīkotajā pasākumā. Lai atbalstītu gan jaunos uzņēmējus un savas biedres un sadarbības partnerus, biedrība „LĪDERE” ar LR Ekonomikas ministrijas atbalstu rīkoja radošo darbnīcu, kura svarīga sastāvdaļa bija kontaktu birža - tirdziņš.Tajā ar saviem darinājumiem un piedāvājumiem piedalījās gan bijušo, gan esošo, gan topošo mentoringa programmu dalībnieki, gan „LĪDERE” biedres un biedrības sadarbības partneri.

LABO DOMU PIETURU pārstāvēju kā pārvērtējošā konsultante, pasākuma dalībniekus iepazīstinot ar jaunākajiem konsultēšanas piedāvājumiem - smilšu terapiju individuālajām konsultācijām un izbraukuma pasākumus "Braucam ciemos!" - KINOTERAPIJU un SMILŠU TERAPIJU mājas ballītēm draugu un radu lokā.

Ja arī Tevi uzrunā kāds no šiem piedāvājumiem, zvani vai raksti!
 

Elīna

mob.tālr. 29467274 - individuālās konsultācijas, smilšu spēļu terapija un kinoterapija.

Sienāzis.

...Nez kāpēc no daudzo, spilgti košo un izmēros tik dažādo mantiņu klāsta mana roka automātiski pastiepjas pēc spilgti zaļa plastmasas sienāža. Vienkārši iepatikās. Esmu steidzīga, jo jāgatavo viesiem cienastu un guļvietas, jāpaspēj pārmīt dažu vārdus ar kaimiņiem, kuri atšķirībā no manis nesteidzas, un smiltis – pārāk maz smilšu!!! Skrienu uz piemājas grants kaudzīti, ar virtuves caurduri atsijāju pusi krāsaina plastmasas spainīša un skrienu atpakaļ. 

Bet sienāzis… Aplis ir noslēdzies, mana kārta novietot kopējā smilšukastē izvēlēto mantiņu un spēt pateikt, kāpēc tieši to. Sienāzis, sienāzis, sienāzis… Nu, pirmkārt – skaista, zaļa krāsa. Otrkārt – sienāzis ir kustīgs, tas spēj būt gan te, gan tur, nolēkāt milzu attālumus, bet būt visiem dzirdams un pieejams. Kaut kā tā. Pašai šķiet – gluži nejauši. Bet izrādās - runāju par sevi. Esmu uzņēmusies apsēsties uz diviem krēsliem – būt gan smilšu spēļu  terapijas dalībniece, gan viesu uzņēmēja. Un mans paņemtais sienāzis to spilgti simbolizē, kaut, to paņemot starp simtiem citu rotaļlietu, es par to pat neiedomājos. Un tomēr pastāstīju citiem par sevi tik daudz. Kā mēdz teikt – smilšu spēlē no sevis nekur neaizbēgsi; lai kādu rotaļlietu paņemsi, tā sāks „runāt” ar taviem šī brīža notikumiem, domām un sajūtām. 

Laika gaitā esmu pabijusi gan par priedes čiekuru, kurš pilns ar auglīgu sēklu, bet glabā to no citiem un ir saslējis asas „spuras” pret apkārtējiem, gan saulaina plastmasas saulespuķe, kura ir bijusi bezrūpīga, koša un draudzīga, gan pat Mazā raganiņa, kura dzīvo noslēgtā privātmājā ar jocīgu vīru, suni un žogu visriņķī, lai „pelēkie” netiek klāt, gan… Tik daudz! Kas nu kuro reizi. Un vienmēr, vienmēr smiltis ir runājušas tik precīzi, ka gribētos aizspiest tām muti un pieprasīt paskaidrojumu, no kurienes tās par mani zina tik daudz. 

No skaidrojošās vārdnīcas: „Smilškaste - bērnu rotaļām paredzēta brīvdabas konstrukcija. Parasti tiek izgatavota no koka dēļiem ar vai bez dibena un vāka un tiek pildīta ar smiltīm. Tiek uzskatīts, ka rotaļas smilšu kastēs palīdz attīstīt bērnu kreativitāti, kā arī nostiprina imūnsistēmu.” Ar veselību slapjdraņķa laikā man tā pašvakāk, bet mani vislabākie jautājumu un atbilžu vakari tagad notiek smiltīs – jo tās RUNĀ…

Elīna

pārvērtējošais konsultants

mob. tālr. 29467274

elina@labodomupietura.lv 

 

Vai zini, ko lūdz?

(publicēts ar klienta atļauju)

Šodien piedzīvoju fantastisku mirkli ar klienti, kura strādāja smilšukastē. Vien iedomājies mūs abas sēžam abpus smilšukastes – brīnumā ieplestām acīm, starojošas, bez vārdiem kopīgā atklāsmē pārsteigtas ar šurpu turpu skrejošām skudriņām pār muguru… 

 

Situācija veca kā mūžība – neticība saviem spēkiem, pamestības sajūta, nespēja lūgt palīdzību, jo tas dara kaunu un liek atzīt pasaulei, ka esmu neveiksminiece. Galvenais tēls – no jūras izsviests, saulē lēni dzīvību zaudējošs delfīns, kurš zaudējis balsi, tāpēc nespēj lūgt palīdzību. Vien noraida to domās tik spēcīgi, ka blakus stāvošais zilonis (lasi – Dievs) ar snuķi apslaka gulošo, neļaujot aiziet pavisam, dodot cerību, ka kāds pamanīs, pirms būs par vēlu. „Galvenais – ļauj man saglabāt dzīvību, turi mani pie tās…”, viņš lūdz zilonim. Un gaida. Jo gribas taču tikt atpakaļ jūrā – tur ir mīlestība, darbs un nauda. 

Sakiet, cik bieži jums izdodas tikt pie tā, ko gaidāt? Ne vairāk, ne mazāk, bet tieši gaidāt. Un neko vairāk. Cik liela ir iespēja, ka kāds lēni dziestošajam delfīnam patiešām pienāks klāt un palīdzēs tikt atpakaļ jūrā? Ir, protams, nenoliedzami. Bet kāds ir paša delfīna nopelns? Jo ko viņš lūdz? Viņš, kurš no visas sirds tic, lūdz saglabāt dzīvību. Nevis dot balsi, lai runātu, kliegtu, sauktu pēc palīdzības. 

 

Šis mirklis bija kā atklāsme mums abām. Man grūti aprakstīt to prieku, kad esmu klāt tādos brīžos. Tas ir brīnums, tas ir tik intīmi, tas ir domas un pārliecības radīšanas mirklis. Jo īpaši sajūtās nozīmīgs tāpēc, ka visbiežāk es to ieraugu un sajūtu vēl pirms klienta. Ar ko to salīdzināt?.. Iedomājies, ka zini, kas paslēpts dāvanu kastē, kuru saņem kāds cits – tu jau zini, kas tajā ir, bet vēl neesi redzējis, vien kāpini sevī prieka sajūtu, kad dāvanas saņēmējs lēnām tin vaļā pušķi. Kā palēnināti kadri filmā. Un tad pēkšņi ir! IR! Tāds prieks, tāds atvieglojums, tāda jauniegūtas harmonijas sajūta. „Tagad būs labi, tagad viss būs kārtībā..”

Mēs, protams, kopīgiem spēkiem radījām dinamiku – delfīns beidzot palūdza balsi, sasauca palīgus, tie viņu iestūma atpakaļ jūrā, kur bija viss kārotais, delfīns tika galā ar pārējiem traucēkļiem un… Un tajā brīdī klientei iezvanījās telefons. Arī tas bija zīmīgi, jo parasti taču tos mēdzam izslēgt. Zīmīgi, jo zvanītājs piedāvāja darbu. Ilgi gaidītu, domās auklētu, bezmiega naktīs cerētu un to īsto – savā profesionālajā jomā. Mums abām bija sajūta, ka pats Dievs ir bijis klāt mūsu darbā – tikko bija atklāta kļūda lūgumā un radīta darbība, atskanēja „glābējzvans”. Tieši tajā mirklī – ne ātrāk, ne vēlāk. Zvans būtu pienācis tik un tā, bet tas, kā viss saslēdzās vienotā ķēdītē, radīja šo mirkļa burvību. Tas lika piedzīvot brīnuma sajūtu. Jo viss notiek tā, kā tam jānotiek.

Viņa neaizgāja, viņa aizlidoja. Šķita, ka viņas pirkstgali knapi pieskaras zemei – tā laikam spēj pārvietoties tikai iemīlējušies un brīnumu piedzīvojušie. Vien palūgt citādi, piedomāt pie tā, ko lūdz, lai brīnums spēj izšķilties un tapt piedzīvots. Nevis saglabāt dzīvību, bet iekliegties „Es esmu!”. Lai pasaule sadzird, ko vēlies.

Vai esi domājis, ka Tavai lūgšanai ir milzīgs spēks? Ka, jo precīzāk Tu to izteiksi, jo lielāka iespēja, ka tā piepildīsies?

Elīna

pārvērtējošais konsultants

mob. tālr. 29467274

elina@labodomupietura.lv 

 

Liekā nauda

Kad apguvu konsultēšanas prasmes un iemaņas, mācību programmā kā viena no mācību gada tēmām ar tai 4 atvēlētām dienām bija seminārs, kurā visspilgtāk parādās ģimenē iesakņojušies un pārmantotie stereotipi un vēstījumi, kuri pieaugušo dzīvē sagādā ne mazums raižu - „Sekss un nauda”. Lai cik patīkami būtu abi no tiem, šoreiz par naudu. 

Katras nodarbības „Labrīt!” vietā dalījāmies, parasti gan pārāk gari un plaši, ar to, kas jauns un labs. Līdzīgi kā „How do you do?!” neprasa izplūst stāstījumā par to, kā klājas, „Kas jauns un labs?”, gluži otrādi, ir ne tikai sveiciens, bet jautājums ar āķi – kas ir tas, ar ko šodien esi atnācis, kas tās par sajūtām, kas tevi satrauc, ar ko vēlies padalīties, ko rāda tavs emociju barometrs?

Un tā – mana kārta. Pat ļoti atbilstoša tēmai, jo stāsts bija par naudu. Dalījos piedzīvotajā naudas zaudējumā valstij un pogainajiem par godu. Neievēroju šādus tādus ceļu satiksmes noteikumus, kā rezultātā negaidīti nācās atvadīties no tobrīd pieklājīgas un, kā man šķita, man ļoti nepieciešamas naudas summas. „Kā tu domā – kāpēc tu zaudēji šo naudu?”„Nē, padomā vēl…” tik neatlaidīgi, tik kaitinoši. jautāja pasniedzēja. Grupas biedri sazvērnieciski smaida. Tas mēdz būt tik tracinoši! Visi bez izņēmuma redz tavu problēmu, vien tu pats jūties kā izmuļķots skolnieks, kuram pie muguras pielīmēts kas nejauks, par ko pārējie ķircinas. Un es neredzu. Neredzu! Tāpēc, ka pārkāpu satiksmes noteikumus, es taču jau teicu! 

Ir reizes, kad gribas nevis domāt pašam, bet, kā manas kursabiedrenes ieviestajā terminā, „palūgt receptīti”. Nu, lūdzu – pasakiet taču vienreiz, kas par lietu! Ko es neredzu? Kāpēc man bija jāzaudē naudu sasodītas situācijas dēļ, ja es būtu varējusi nopirkt to un to, un vēl šo, arī aizdot kādam, ieguldīt, ieskandināt cūciņā vai apēst dārgā restorānā?

Pasniedzēja: „Labi, un tagad vēlreiz pasaki tos vārdus, ar kuriem sāki stāstīt „Kas jauns un labs?”.”

Es: „Nu, kā – man bija parādījusies lieka nauda, bet es tik stulbā veidā… Āaaaaaaaaaa!... Man bija lieka nauda. Lieka nauda. Lieka.”

Pasniedzēja: „Nu, re… Labi, kurš nākamais? Kas jauns un labs?”

No latv.val.skaidrojošās vārdnīcas:

Lieks - tāds, kas ir pāri par noteikto, nepieciešamo (daudzumu); tāds, bez kura var iztikt; nevajadzīgs, nelietderīgs.

Ir lietas, kuras tik spēcīgi „iesit” pa pieri, ka paliek atmiņā uz mūžu. Es to nekad neaizmirsīšu.

Elīna 

 

Emociju "sīpoliņš"

Dzīve, neapslāpējot emocijas

Vai tas ir iespējams? Viena no manām grūtībām sevis pieņemšanā visbiežāk ir izrādījusies grūtība tikt galā ar savām jūtām, emocijām, īpaši, ja tās ir tik spēcīgas emocijas kā, piemēram, dusmas, izmisums, kauns, skumjas, vainas sajūta vai agresija. Atminos, ka vienmēr vēlējos saglabāt kontroli pār šīm emocijām, pretējā gadījumā tās varēja radīt pazemojošas un nepatīkamas situācijas skolā, draugu starpā, mājās un citur."Ko citi par mani padomās?..", „Vai esmu pietiekami laba?..”, "Patiesībā es tāda neesmu… " vai gluži pretēji "Cilvēki var atklāt, kāda es patiesībā esmu…". Visu šo iemeslu dēļ cilvēki parasti mēģina slēpt lielāko daļu no savām jūtām. Tomēr tādos tipiskos gadījumos kā attiecību zaudējums, īpaši mīļotā cilvēka zaudējums, stresa situācijas vai darbs ar augstu spriedzes līmenivar sagraut radīto kontroli pār emocijām un tās tiek spilgti izlādētas. Mēs visi baidāmies zaudēt šo kontroli – „uzsprāgt” darba devēja kabinetā, sakliegt uz bērniem, kļūt neiecietīgam vai nepieklājīgam pret veikala kasieri.

Tomēr pieredze rāda, ka atrodoties vidē, kurā jūtos droši un pasargāti, kur jūtu rūpes par sevi (gan fiziski, gan emocionāli), agrāk vai vēlāk sajūtos pietiekami brīvi, lai atļautos paust savas patiesās emocijas. Tā jūtos kopā ar sirdsdraudzeni, mīļoto cilvēku, grupas biedriem skolā, u.c. Tas ļauj justies labāk, nojauc robežas, varu skaidrāk apzināties savu patieso būtību un attiecības ar apkārtējiem. Tas, protams, nav nekāds jaunums, drīzāk sena dzīves patiesība. Mazi bērni, kuri vēl nav iemācījušies (nav saņēmuši vēstījumus un aizliegumus no vecākiem, audzinātājiem, skolotājiem) apvaldīt savas jūtas, kuriem ir atļauts, piemēram, raudāt vai paust tās citādi, līdz emocija pilnībā izlādēta, mierīgi atgriežas pie rotaļlietām un spēlējas tālāk. Šo emociju atbrīvošanu pārvērtējošā konsultēšana dēvē par izlādi, un tai ir pozitīva un labvēlīga ietekme, kas rada, piemēram, mums visiem pazīstamo atvieglojuma sajūtu pēc kārtīgas izraudāšanās. „Man palika vieglāk…” ir visbiežāk izteiktā frāze pēc konsultēšanas. Gluži pretēji tam, ko bieži redzu sabiedriskās vietās, kur pieaugušie bērnus „audzina” ar raustīšanu, iepļaukāšanu, solījumiem nopērt vai saņemt sodu ar ierobežojumiem saldumu pirkšanā. „Iepīkstēties” nedrīkst, skaļi smieties nepieklājīgi, paust emocionālu pieķeršanos sabiedriskās vietās neētiski, utt. Kārtu kārtām viens aizliegums pēc otra, stereotipu grēdas, ierobežojoši vēstījumi. Tā rodas vīrieši, kuri nespēj paust jūtas un piedzīvo attiecību zaudējumus, sievietes, kuras nespēj patiesi mīlēt, jo baidās piedzīvot zaudējuma sāpes, priekšnieki, kuri pieņem savai patiesajai būtībai pretēju lomu, lai nepieļautu iespēju zaudēt iedomātu autoritāti, u.c. Pazīsti tādus?..

Emociju „sīpoliņi”. Bail pat pieskarties, jo būs jāraud, tāpēc izvēlamies dzīvot bez „garšvielām”. Mani spilgti uzrunāja grupas biedrenes teiktais par pēkšņi radušos vēlmi „visus samīļot”. Ģimeni, jaukākos klientus, draugus. It kā pēkšņi būtu saņemta atļauja izdzīvot emocijas, atļauties priecāties un mīlēt, pateikt to skaļi un nenobīties, nesajust kaunu par tik emocionālu izlādi. Man prieks par viņu. Un viņa ir tikai pašā sākumā.

Jaukas brīvdienas! Noķeriet kādu spilgtu emociju un ļaujiet tai izdzīvot sevi pilnībā!

Elīna

Psihologs, psihoterapeits vai konsultants?

Ierasts, ka cilvēki terapeitu, psihologu un konsultantu uzskata par vienu un to pašu. Lai gan visi trīs iepriekšminētie var tikt uzskatīti par garīgās veselības aprūpes speciālistiem, tomēr, ja ņem vērā viņu izglītību, pieredzi un darba profilu, skaidri redzams, ka starp viņiem pastāv zināma atšķirība.

Gadās, ka klienti ne tikai jauc šīs trīs profesijas, bet nereti iejauc arī psihiatra profesiju (psihiatrs strādā ar cilvēkiem, kuriem ir psihiskas saslimšanas. Psihiatrs ārstē psihiskās slimības, izmantojot bioloģiskās metodes un ķīmiskās vielas – zāles.). Par psihologu var strādāt cilvēks, kurš ieguvis pilnu psihologa izglītību. Pasaulē par psihoterapeitu var kļūt ārsts, psihologs, sociālais darbinieks vai priesteris pēc speciālas apmācības psihoterapijā, kas salīdzinoši ir jauna un patstāvīga profesija. Savukārt konsultants ir cilvēks, kurš saskaņā ar speciālu apmācības programmu ir apguvis pārvērtējošo konsultēšanu – mācību, kas sevī ietver pašpalīdzības metodes un savstarpēju atbalstu. Pakavēsimies pie jautājuma, kādas ir būtiskākās atšķirības starp vizīti pie psihologa, psihoterapeita un konsultanta.

Visi trīs speciālisti strādā ar psiholoģiskām metodēm, kas ir, piemēram, bezierunu pieņemšana, empātiska attieksme, jūtu atspoguļošana un atreaģēšana, aktīvā klausīšanās, lomu spēles utt.) un sniedz psiholoģiska veida palīdzību. Palīdzība var būt dažāda – konsultējoša, terapeitiska, atbalstoša, informatīva, u.c.

Psihologa un pārvērtējošā konsultanta kompetence ir konsultēšana. Pie abiem visbiežāk vēršas ar kādu konkrētu problēmu jeb grūtību. Visbiežāk šī grūtība ir tagadnes grūtība, pašreizēja. Konsultēšanas procesā tiek skarta tikai kāda personības daļa, kas saistās ar risināmo grūtību. Tomēr psihologs neiet dziļumā, kā to dara psihoterapeits un var darīt zinošs un pieredzējis konsultants. Citiem vārdiem sakot, psihologs konsultēšanā strādā ar tagadni (atsevišķos gadījumos tiek analizēti arī pagātnes notikumi). Savukārt psihoterapijai un pārvērtējošai konsultēšanai nav nekāda laika ierobežojuma. Gluži otrādi – pārvērtējošā konsultēšana visbiežāk izmanto tā saucamo agro atmiņu tehniku, kas liek meklēt grūtības pirmatnējo, tātad vissenāko sakni.

Konsultēšanā tiek runāts par konkrētu situāciju un konkrētu grūtību. Psihologs un pārvērtējošais konsultants var strādāt, piemēram, ar tādām grūtībām kā traucējošas izjūtas jeb tā saucamie distresi – dažāda rakstura bailes, trauksmes sajūta, greizsirdība, dusmas, agresija, nepilnvērtības sajūta (tipiskais „neesmu pietiekami labs”), vientulības izjūta u.c. Ja ir grūtības veidot ilgstošas draudzīgas, mīlestības pilnas, intīmas attiecības, grūtības bērnu audzināšanā, nesaskaņas darbā, izvēles grūtības, problēmas ģimenes dzīvē vai citas līdzīga rakstura grūtības - pie psihologa un pārvērtējošā konsultanta var doties ar jebkuru psiholoģisku grūtību.

Psihoterapeits dara visu to pašu un var risināt tās pašas problēmas, bet psihoterapija maina personības struktūru un personības funkcionēšanas veidu. Psihoterapija ir piemērota faktiski visiem cilvēkiem, kuriem neizdodas nodibināt un izveidot attiecības ar citiem, kuri no attiecībām negūst gandarījumu, kuri bez redzama iemesla jūtas nelaimīgi un nomākti, kuriem ir bailes, iekšējā trauksme vai sasprindzinājums, kuri ir viegli aizkaitināmi, kuriem neizdodas sasniegt nodomāto, tendence atlikt lietas. Pie psihoterapeita var vērsties, ja ir somatiskas vainas – galvassāpes, sāpes kuņģī, sirdī, un šo sāpju cēloņus ārsts nevar atrast. Reizēm tas var būt saistīts ar grūtībām apzināties un izpaust dažādas jūtas.

Pārvērtējošais konsultants, kurš pilnībā apguvis un veiksmīgi pielieto iegūtās zināšanas praksē, arī var ietekmēt klienta personības struktūras izmaiņas un to funkcionēšanas veidu, cik tālu to ļauj un izvēlas pats klients. Tas pamatojams ar pārvērtējošās konsultēšanas kā pašpalīdzības metodes ne vien pielietojumu attiecībā pret konsultējamo klientu, bet arī šo zināšanu un prasmju nodošanu tālāk. Tas nozīmē, ka būtībā katra konsultācija starp klientu un konsultantu ir kā mācību stunda, kurā klients pakāpeniski apgūst prasmi palīdzēt sev un ar laiku šīs zināšanas prast izmantot strādājot pašam ar sevis izzināšanu un darbā ar citiem.

Pārvērtējošās konsultēšanas priekšrocība ir tās plašajās pielietošanas iespējās. Ja abi iepriekš minētie speciālisti, psihologs un psihoterapeits, Jūs kā klientu uzņems īpaši tam paredzētās vietās un laikos (darba vietā, darba laikā), tad pārvērtējošā konsultēšana, vienojoties ar konsultantu, var notikt Jums vēlamā un patīkamā vietā, Jums īpaši piemērotā laikā un ilgumā. Tas nozīmē, ka Jūs varēsiet neuztraukties par laikrādi speciālista kabinetā pie sienas un Jums svešu un neuzticamu vidi. Jūs kā klients varat izvēlēties konsultantu, vietu, laiku un konsultācijas ilgumu.

Atliek sajust un izvēlēties to terapijas metodi, kura Jums šķiet vispatīkamākā. 

Lai izdodas!

Elīna