Šorīt viņš ir visai nervozs – pirms ienākšanas izsmēķē divas, nevis vienu cigareti, sadusmojas, kad neizdodas pakārt mēteli un tas sabrūk viņam pie kājām. Tad, atšķirībā no citiem rītiem, kad bijis pat vēl vairāk mākoņu, viņš noburkšķ strupu „brīt” un demonstratīvi paiet mums visiem garām. Viena karotīte kafijas, divas…trīs! Aplejas ar karsto ūdeni. Ieslīgst dīvānā un nodevīgi bungā pirkstus pa plīša spilvenu. Nav jau tā, ka līdz ar to viņš būtu kļuvis par skatuves zvaigzni, bet esmu pamanījusi – kaut kas ir citādi.
„Kas jauns un labs?” tik nemainīgi kā no rītiem gaisma un modinātājs. Stāsti par laimīgi pavadītām brīvdienām, radu apciemojumiem, panākumiem darbā un sasniegumiem komunikācijas uzlabošanā ar mājiniekiem, kas nu kuram. Tikai ne viņam.
-„Nav nekā laba, kaut kāds idiotisks rīts. Nezinu, nav garastāvokļa…”
-„Pastāsti, kā tas ir, kad rīts ir slikts? Kas notiek sliktos rītos?”
-„Nezinu… (tipiska atbilde pie nolieguma un izstumšanas) Iebraucu veikalā, gribēju nopirkt bulciņas. Prasu pārdevējai, vecai vecenei (Vecenei?.. Kāpēc tik naidīgi?), vai svaigas. Ne jau tāpēc, ka gribēju piekasīties, bet vienkārši tāpat, kā jau parasti visi prasa. Ārprāts, kas sākās! Nobrēcās uz mani, sāka mahāties ar rokām, kaut kādi apvainojumi, it kā es būtu apvainojis viņas māti!.. Murgs. Man vienmēr ir riebušās šitās vecās vecenes ar kraupainajiem papēžiem (ahā! Šo atzīmējam, svarīga detaļa!), pilnīgi apšķebināja (noskurinās). Būtu zinājis, vispār nebūtu gājis iekšā…”
-„Labi, pastāsti, kas tā par veco veceņu sugu ar kraupainajiem papēžiem, es par tādu neko nebiju dzirdējusi.”
-„Nu, tās ir tādas vecas, kašķīgas vecenes, kurām ir ruļļaini mati un kraupaini, sasprēgājuši papēži. Ir tādas. (Beidzot vāri pasmaida, uztvēris vieglo pastiprinājumu.)-„Mmmm, pastāsti, kur vēl tādas var satikt, izņemot veikala konditorejas nodaļu?”
-„…… (klusē, skatās pa logu, kaut ko esam uzķēruši)…..Skolās.”
-„Ak, tā! Skaidrs. Tātad skolās. Bet, piedod, man nav iznācis tādas satikt. Pastāsti, ko šī suga dara skolās.”
-„(Ļoti strupi) Māca vēsturi.”
-„Saki, vai tu runā par savu vēstures pasniedzēju?..”
-„Jā..”
Un tā – sākam konsultēšanu! Apmēram tā izskatās jebkura ikdienišķa konsultēšana, pretēji tam, kā savos ļaunākajos priekšstatos to parasti ir iedomājušies paši klienti. Nevis žēlabains un samākslots „Un tagad pastāstiet, ko jūs jūtat?..”, bet draudzīgs un iedrošinošs „Pastāsti, kas jauns un labs?” Šā vai tā nonāksim pie tā, kas ir svarīgs tieši šodien. Bet tas, kas svarīgs šodien, pilnīgi iespējams, glabā sevī senus notikumus, kuri nav vis aizmirsti, bet pārvērtušies par sevi atgādinošos distresos. Viņam šķita, ka jau sen ir aizmirsis to kaunpilno gadījumu pamatskolas 7. klases vēstures stundā, kad vēstures pasniedzēja pašai vien zināmu iemeslu dēļ atļāvās viņu izņirgāt par netīro krekla apkaklīti. Vai viņa zināja, ka viņš mājās mammas vietā mazgāja arī veļu, jo abi vecāki mīlēja pudeli? Vai viņa kaut uz brīdi iedomājās, ka viņš iepriekšējā dienā jutās tik noguris no mājas soļa, ka atļāvās iet uz skolu jau trīskārši vilktā kreklā? Nē, viņa tikai bakstīja ar rādāmkoku un aicināja citus apskatīties, kā izskatās šmulis. Ruļļainiem matiem, sasprēgājušiem papēžiem…
Neviena negatīvā emocija nav radusies no nekurienes. Tām mēdz būt dziļas saknes, gandrīz kā sēņu micēlijs, kurš spēj ilgus gadus snaust zem zemes, lai pēkšņi, pēc attiecīgā dabas ierosinātāja, izsprauktos no zemes un atgādinātu par sevi „spaiņiem vien”. Tāda ir distresa daba. Viltīgs, ļaunatminīgs un grūti iznīdējams. Un tomēr – pieveicams.
Viņam ir 42 gadi, ģimene un sasniegumi profesionālajā jomā. Ne pielikt, ne atņemt, grūti kaut kam piesieties. Bet katra īpašās sugas sieviete sabiedriskajā transportā, bibliotēkā, veikalā, poliklīnikā un jebkur citur bija kā ļauns atgādinājums par vienu īpašo šīs sugas pārstāvi – vēstures skolotāju.
Precīzs notikuma izklāsts, pāris lomu spēles, izlāde un esi brīvs. Tā tas strādā.
Vai atpazīsti kādu no saviem distresiem?
Elīna Neilande
„LABO DOMU PIETURA”
Pārvērtējošais konsultants
elina@labodomupietura.lvMob. 29467274
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru