Vai gribēt akvāriju patiešām nozīmē gribēt...akvāriju?

(publicēts ar klientes atļauju)

-„Es izdomāju – pirkšu akvāriju! Tas taču būtu tik smuki, ja te, stūrī, stāvētu akvārijs. Nu, ne jau pārāk liels, bet arī ne pavisam maziņš. Man vienmēr ir patikuši akvāriji!” (sajūsma, entuziasms, pārmēra potenciāls)

Akvārijs uz konsultāciju mūžīgi ievadošo „Kas jauns un labs?”? Tas ir kaut kas jauns.

-„Ar ko Tev asociējas akvārijs? Ko Tev tas nozīmē?”

-„Nu, kā – tas ir kaut kas tāds tīrs, harmonisks, skaidrs un ļoti smuks. Zivtiņas, akmentiņi, ūdenszāles, viss tā lēni un smuki, viss kārtīgs un mierīgs. Tāda perfekta mikropasaulīte…”

-„…” (smaidu)

-„Khmm… Tas ir tas, ko es nevaru izdarīt savā dzīvē – ieviest kārtību un harmoniju?..” (mmm, man patīk, ka klients strādā pats jau no pirmā jautājuma…)

Tipiska vajadzību un gaidu pārnese uz mazāku objektu. Nespējam nodibināt attiecības, būt draugos – nopērkam suni, kurš tiks lutināts un mīļots, bet svētkos atstāts viens, jo uz ballīti jau līdzi neņemsi. Jūtamies vientuļi un vēlamies, lai mājās vienmēr kāds sagaida – ieviešam kaķi, kurš, kā jokā par darbaholiķiem, domā, ka saimnieks dzīvo pie viņa, nevis otrādi. Pēc kārtējā eklēra ar šokolādes kažoku skrienam pirkt suluspiedi – tā nesagaidīs pat pavasari, kļūs par putekļusūcēju uz virtuves palodzes.

Ko dari Tu, lai nerisinātu šī brīža grūtību? Kā Tu bēdz, kā izolējies, kā izliecies neredzam un māni sevi un citus?

Elīna Neilande

Tālr. 29467274

„LABO DOMU PIETURA”

Pārvērtējošais konsultants

elina@labodomupietura.lv

Kāds sakars mīlestībai ar alpīnismu?

Ievērojamais amerikāņu rakstnieks un domātājs psihiatrs M. Skots Peks savā grāmatā "Nepazīstamais ceļš" aprakstījis savu psihoterapeita praksē gūto pieredzi, runājot par grūtiem un bieži vien sāpju pilniem pārmaiņu procesiem savu klientu dzīvēs, aplūkojot problēmas, kas ir tuvas ikvienam no mums.

Laikā, kad veikalu skatlogus pārpludinājušas plīša sirdis un sociālo tīklu profilus skūpsti no slepeniem pielūdzējiem, mani uzrunāja dr. Peka pārdomas par laulību. Pārfrāzējot atļaušos to attiecināt arī uz mīlestību un attiecībām kā tādām. Viņš norāda, ka savā darbā ir atsedzis analoģiju laulībai (mīlestībai, attiecībām) ar kalnākāpēja bāzes nometni. Ja kāds vēlas kāpt kalnos, tad viņam jābūt labai bāzes nometnei, vietai, kura ir drošs patvērums. Tajā cilvēks var rast barību un atpūtu, pirms uzdrošinās doties uz priekšu meklēt citu virsotni. Veiksmīgi kalnākāpēji zina, ka viņiem rūpēs par bāzes nometni jāpavada gandrīz tikpat daudz laika, ja ne vēl vairāk, cik viņi pavada, kāpjot kalnos. Viņu izdzīvošana ir atkarīga no tā, vai viņi rūpējas, lai bāzes nometne būtu spēcīgi konstruēta un labi apgādāta.

Bieži sastopamu un tradicionālu vīriešu problēmu attiecībās rada vīrietis, kurš, tiklīdz ir sajutis attiecību stabilitāti, velta visu savu enerģiju "kalnākāpšanai". Viņš neatlicina pat ne mazliet enerģijas, lai rūpētos par savām attiecībām jeb bāzes nometni. Tikpat parastu un tradicionālu sieviešu problēmu attiecībās rada sieviete, kura, tiklīdz ir stabilās attiecībās, domā, ka ir sasniegts dzīves mērķis.

Dzīves galējais mērķis ir un paliek indivīda (garīgā) izaugsme. Vienlaikus - nozīmīgus ceļojumus nevar veikt bez atbalsta, ko sniedz veiksmīga laulība, mīlestības pilnas attiecības vai veiksmīga sabiedrība.

Lai Tev izdodas atrast un vienmēr saskatīt savu mērķi, savu augstāko virsotni, bet lai Tev vienmēr ir arī droša bāzes nometne, kurā katru rītu kopā pamosties, dalīties, rūpēties un vakaros novēlēt "labunakti" ar roku un elpu aizsniedzamā attālumā. Lai nepietrūkst mīlestības!

Elīna Neilande

Tālr. 29467274

„LABO DOMU PIETURA”

Pārvērtējošais konsultants

elina@labodomupietura.lv

Perfektie pa labi, nesekmīgie pa kreisi!

Šodien piedzīvoju dusmas. Piedalījos Viestura Dūles projekta "Intelektuālā apokalipse. Būt vai nebūt" jaunāko raidījumu filmēšanā kā skatītāja ar īpašu raidījuma vadītāja aicinājumu visus klātesošos aktīvi piedalīties diskusijā, paužot arī savu kā sabiedrības pārstāvju personīgo pieredzi un attieksmi. 

Konkrētā raidījuma galvenās tēmas priekšplānā izvirzīta dažādu atkarību problēma bērnu un jauniešu vidū, kas noved pie izslēgšanas no izglītības sistēmas kā vienīgā reāli pastāvošā sociālā rāmja un agrāka vai vēlāka nonākšana kriminālajā vidē, kas likumsakarīgi, atsaucoties uz kriminoloģijas ekspertu teikto un raidījumā pieminētajiem statistikas datiem, 45 līdz pat 90% šo jauniešu noved pie nonākšanas dažāda veida labošanas iestādēs. Labākajā gadījumā. 

Diskusijā piedalījās gan savulaik atkarības piedāvātos labumus izbaudījis narkotiku lietotājs, gan datoratkarīgais. Abi jaunie cilvēki dalījās pārdomās par to, kāpēc tika nonākuši atkarībās un kā ar to tika galā. Visu cieņu. Man prātā kā reizrēķins rindojas vairākas diskusijas vērtas piezīmes par šiem iemesliem, par kuriem nākotnē varētu runāt ar bērnu vecākiem, pedagogiem, sociālajiem darbiniekiem, izglītības ministrijas ierēdņiem, u.c. atbildīgajām personām, bet tam būtu nepieciešamas dienas un naktis, neskaitāmi raidījumi un to formāti, diskusijas un polemikas, jauna izglītības sistēma un, piedodiet, dažu personu un to grupu trepanēšana. Bet tam trūkst laika. 

Atgriežoties pie dusmām. Tās, kā jau minēju, piedzīvoju sēžot LNT studijas skatītāju rindās. Jau kopš kāda ilgāka laika nesavaldību un emociju vētras manī izsaukt ir visai grūti, pilnīgi noteikti ne sabiedriskā vietā un kārtā. Tomēr tas izdevās Izglītības ministrijas pārstāvim Jānim. Šis kungs aktīvi pārstāvēja viedokli, pie tam bija absolūti nelokāms tajā, ka padsmitgadīgiem jauniešiem gluži vienkārši ir jāapzinās savu lomu, pienākumus un atbildību, un, ja tā nav, viņiem skolā vietas nav. Vidusskolas izglītība neesot obligāta, durvis ir vaļā, soļo droši, jo esi nevēlams. Tev ir nesekmīga atzīme? Paliec uz otru gadu! Vairākas? Tu skolai neesi vajadzīgs! Neprati uzņemties atbildību, proti kļūt par izstumto.

Protams, atsevišķā reizē mēs varētu izvērst sarunu tieši par pienākumiem un atbildību, par to, kā un kur tos var iegūt, kā prast izmantot savā labā un raudzēt to kvalitāti. Bet tas ir tik vienkārši – izslēgt. No skolas, no sabiedrības. 

Studijas viese Dace Rukšāne norādīja, ka pēc Jāņa izvirzītajiem kritērijiem viņai nemaz nebūtu bijusi iespēja pabeigt vidusskolu, jo matemātiku viņai nav pratuši palīdzēt izprast pat pieci ārpusskolas skolotāji. Viesturs Dūle, acīmredzot brīnumainā kārtā, izsprucis no palīgskolas pāraudzinošajiem instrumentiem, jo pamatskolu beidzis nesekmīgs. Bet Jānis ir nelokāms – ja tu, mazais nelieti, nemācies, tu mums neesi vajadzīgs! 

Manas dusmas ieguva fiziskus simptomus – tās vārījās kaut kur starp rīkli un pakrūti, padarīja manas plaukstas aukstas un sasvīdušas. Ahhh, tādas dusmas!!! Jāni, kur paliek vecāku un skolotāju atbildība par to, kurš neierodas uz stundu? Par to, kurš saņem neapmierinošu atzīmi? Ir tik viegli sodīt, daudz grūtāk nolaisties līdz šī jaunieša līmenim, veltīt uzmanību, noskaidrot viņa apstākļus un motivāciju vai tās trūkumu, piedāvāt risinājumu, atbalstīt, iedrošināt. Nē, Jānim nav ne laika, ne vēlmes! Viņa karogs ir sistēma un paša pieredzes ģenialitāte – viņš ir bijis atbildīgs teju kopš dzimšanas, pat nekad mūžā nav pieskāries cigaretei! Visi dzirdējāt? – Jānis ir perfekts!!! Un skola, pedagogi un izglītības sistēma kopumā gaida perfektos jāņus. Jāņi pa labi, bezatbildīgie pa kreisi! Paldies, Jāni, pateicoties Jums, man kā pārvērtējošajam konsultantam tiek sagādāti nākamie potenciālie klienti. Strādāsim ar tādiem distresiem kā „neesmu pietiekami labs”, „nespēju piešķirt sev tiesības”, „neprotu pastāvēt par sevi, pateikt nē”, u.c. Man pat nav jāiedomājas, šie dialogi gatavi kā uz paplātes tiek pienesti ikdienas konsultēšanas darbā – „..skolā mani nepieņēma..”, „..klases audzinātājai bija vienalga..”, „..matemātikas skolotāja izņirgājās un izdzina..”, utt.

-„Jāni, Jums ir interese, kāpēc jaunietis ir nesekmīgs vai basto stundu?”

-„Jā!!” (karstasinīgi)

-„Kā Jūs paužat savu interesi?”

-„Es runāju! Es pieeju katram klāt, es izrunāju!..” (izmisīgi, agresīvi)

Piedodiet, es nenoticēju. Sarunas fons radīja neauglīgu augsni ticībai šim vienam teikumam.

Tu, kurš esi nesaprasts, nepieņemts, izstumts, dusmīgs un nobijies. Tu, kurš simulē slimošanu, basto stundas, esi pamēģinājis cigareti un slēpies aiz bravūras. Tu man neesi vienaldzīgs. Es strādāšu un turpināšu mācīties, lai pastieptu roku tad, kad Tev tas būs nepieciešams. Jo man nav vienalga. Un mūsu ir daudz.

P.S. Tiekamies LNT studijā nākamreiz sarunā par alternatīvās izglītības nepieciešamību un tās ieviešanu Latvijā!

Elīna Neilande

tālr. 29467274

„LABO DOMU PIETURA”

Pārvērtējošais konsultants

elina@labodomupietura.lv

Kā pateikt „nē”, nesabojājot attiecības.

"Nē, nē, nē!..." Tu tā proti?

Ir gluži vienalga, esi jaunās attiecībās vai attiecībās ar ilgtermiņa „apliecību” (jo īpaši laulības), spēja pateikt "nē" bez vainas sajūtas rašanās ir vienlīdz svarīga gan Tev pašam, gan Tavām attiecībām. Vēl ne tik senā pagātnē nebija ne iedomājams, ka sieva varētu teikt „nē” vīram, bērns saviem vecākiem, kalps saimniekam, utt. Mainoties gadsimtiem, tradīcijām, politiskajām varām, lomu, statusu un rangu attīstībai, esam ieguvuši arī balss tiesības brīvi paust savas domas, sajūtas un pārliecības. Vai protam to izmantot abpusēji izdevīgi un veselīgas attiecības stimulējoši?

Vainas sajūta ir atteikumu mūžīgi pavadošas postošas emocijas, ar kurām bieži sastopos konsultējot klientus. Nereti, dzirdot pieminam nepieciešamību pateikt „nē”, klienti to asociē ar seksu un sievietēm, kurām mūžīgi sāp galva, lai gan atteikums ir neizbēgama mūsu ikdienas dzīves sastāvdaļa. No vienas puses mācāmies piešķirt sev tiesības darīt to, ko vēlamies, no otras – nēsājam vainas apziņas akmeni kaklā. Vai no tā iespējams izvairīties? Pārvērtējošās konsultēšanas procesā klients nonāk pie nepieciešamības apgūt atteikuma „ābeci”, jo izrādās, ka problēmas sagādā tik vienkāršas lietas

-atteikt vīra vecākiem gadu no gada ravēt dzīvžoga stādījumu (padomās, ka slikta sieva un vedekla, nesaimnieciska sieviete, iedomīga, izlutināta..)
-atteikt meitai auklēt mazbērnu, kaut pašai gribas apmeklēt teātri (meita jau, nabadzīte, rauja, kā es tā, māte būdama, nepalīdzēšu bērnam?..)
-atteikt kursa lektoram, kurš izvirza par grupas vecāko, kaut esmu kautrīgs, iniciatīvu uzņemties nevēlos, organizatora garu sevī nejūtu, utt. (ko citi padomās – man izrādīts tāds gods! Sakostiem zobiem pildīšu savus pienākumus, tikai, sasodīts, vēl nespēju iedomāties, KĀ?..)
-atteikt uzmācīgai pārdevējai apģērbu veikalā, piekrītot mērīt pienestās lietas, kaut jau sen jābūt citur un nepatīk ne fasons, ne krāsa (manis dēļ te pūlas, ko es te lekšos, es neesmu tik nepieklājīga…)
-Utt. 

Tu noteikti atpazīsti arī savu situāciju. Ir slavējami būt pieklājīgam, labi audzinātam, empātiskam, izpalīdzīgam, labsirdīgam, bet atceries pamanīt robežu, kad tā visa labad ziedo savu laiku, vēlmes un garastāvokli. Ņem talkā t.s. „vieglo toni” un saki vienu „nē” pēc otra!

Izdomāta telefonsaruna:
-„Klau, mīļā, mēs ar Jurčiku braucam ceļojumā!!! Vinnējām loterijā!!! Piecas dienas mīdīšu Parīzes bruģi!”
-„Ouu, apsveicu! Laimīgie!” (patiess prieks par draudzenes veiksmi)
-„Jā, tāpēc zvanu. Klausies, mīļā, tu jau zini, mans Fredis ir tāds mīļums, viņš ne dienu nevar bez cilvēka. Es uzreiz iedomājos par tevi! Tu viņu varētu paņemt pie sevis, kamēr mēs esam prom. Smiltis un paiku es tev savedīšu, ne par ko nesatraucies!” (Viss jau faktiski izlemts, tikai aizmirsa pajautāt..)
-„Es… Nu, nezinu, man, ja godīgi, grūti iedomāties kaķi pie sevis…” (kaķi riebjas kā suga – spalvas, netīrība, smirdoņa, naktīs nedod mieru…)
-„Nu, mīļā, lūdzu! Man nav neviena cita, kam paprasīt!.. Tu viņu vienmēr tā ņurci, jūs tā saprotaties! Paņemsi? Tikai piecas dienas!” (manipulācija, pierunāšana)
-„Nu, jā, labi…” (vakarā pēc darba būs ātrāk jānāk mājās, nevarēšu tik ilgi sēdēt pie projekta, uz teātri trešdien arī netieku, Ilze ar sīko ciemos nākt nevar, bērnam alerģija pret kaķi… Bāc!!! Kāpēc es piekritu?)
-„Super! Paldies, mīļā! Tu esi vislabākā! Ok, tad sarunājuši, man jāskrien – gribu kravāt koferi! Parzīze mani gaida!” (ērti, vai ne?..)

STOP! Kā tad ar Tevi? Kaķus nemīli, nedēļu nāksies pakārtot, draudzenei apciemojumu atteikt, smilšu kasti tīrīt, spalvas vākt… Kas bija tas, kāpēc nespēji pateikt „nē”? Nebūsi pietiekami laba draudzene? Vai tiešām domā, ka draudzība izjuks, ja piešķirsi sev tiesības neielaist savā dzīvesvietā kaķi? Kā būtu, ja dialogu ar draudzeni būtu risinājusi šādi?

-„ (..) Smiltis un paiku es tev savedīšu, ne par ko nesatraucies!” (Viss jau faktiski izlemts, tikai aizmirsa pajautāt..)
-„Mīļā, Tavs nodoms ir lielisks, bet pilnīgi nesavienojams ar maniem plāniem. Neņem ļaunā, man Tev jāatsaka.” (pārliecinoši)

-„Nu, mīļā, lūdzu! Man nav neviena cita, kam paprasīt!.. Tu viņu vienmēr tā ņurci, jūs tā saprotaties! Paņemsi? Tikai piecas dienas!” (manipulācija, pierunāšana)
-„Nē, pieņem, lūdzu, manu atteikumu, es to tiešām nevēlos uzņemties. Es ticu, ka kāds kaķus mīl vairāk par mani.” (atbildība par savu lēmumu, aicinājums pieņemt un saprast, pārliecinātība par savām vēlmēm un vajadzībām)

-„Nu, labi, ja jau tā…” (manipulācija, vēlme radīt vainas sajūtu, izteikt nosodījumu)
-„Tātad, kad jūs izbraucat?” (enerģiski, draudzīgi)
-„Mmmm... Pēc divām dienām! Tik daudz darīšanu vēl – darbs, mājas, štātes, zini, kā! Labi… Kā tev pašai iet?” (paskat, jau aizmirsusi, viss kārtībā)


Kas mainījās? Ko sajuti atsakot? Vai tiešām kļuvi sliktāka draudzene?

„Nē” ir kā nauda – to jāprot pareizi pielietot, lai „nesakāptu galvā” un nepadarītu sevi par altruistu, izdāļājot visu, kas Tev ir, arī savas tiesības. Mans mājas uzdevums klientam, kurš sirgst ar nespēju lietot „nē”, vienmēr ir gluži pretējs – lietot atteikumu pavisam ikdienišķās situācijās, fiksēt šīs situācijas un savas sajūtas, nākamajā tikšanās reizē neaizmirstot dalīties panākumos. Tas šķiet kā adata siena kaudzē – sīkums, nieks! Bet lielas lietas, kā zināms, sastāv no sīkumiem. Un ar kaut ko ir jāsāk.

Lai izdodas!

Elīna Neilande

„LABO DOMU PIETURA”

Pārvērtējošais konsultants

elina@labodomupietura.lv
Mob. 29467274 

 

Vēstures skolotāja jeb KAS TAS TĀDS - DISTRESS?

Šorīt viņš ir visai nervozs – pirms ienākšanas izsmēķē divas, nevis vienu cigareti, sadusmojas, kad neizdodas pakārt mēteli un tas sabrūk viņam pie kājām. Tad, atšķirībā no citiem rītiem, kad bijis pat vēl vairāk mākoņu, viņš noburkšķ strupu „brīt” un demonstratīvi paiet mums visiem garām. Viena karotīte kafijas, divas…trīs! Aplejas ar karsto ūdeni. Ieslīgst dīvānā un nodevīgi bungā pirkstus pa plīša spilvenu. Nav jau tā, ka līdz ar to viņš būtu kļuvis par skatuves zvaigzni, bet esmu pamanījusi – kaut kas ir citādi.  

„Kas jauns un labs?” tik nemainīgi kā no rītiem gaisma un modinātājs. Stāsti par laimīgi pavadītām brīvdienām, radu apciemojumiem, panākumiem darbā un sasniegumiem komunikācijas uzlabošanā ar mājiniekiem, kas nu kuram. Tikai ne viņam. 

-„Nav nekā laba, kaut kāds idiotisks rīts. Nezinu, nav garastāvokļa…”

-„Pastāsti, kā tas ir, kad rīts ir slikts? Kas notiek sliktos rītos?”

-„Nezinu… (tipiska atbilde pie nolieguma un izstumšanas) Iebraucu veikalā, gribēju nopirkt bulciņas. Prasu pārdevējai, vecai vecenei (Vecenei?.. Kāpēc tik naidīgi?), vai svaigas. Ne jau tāpēc, ka gribēju piekasīties, bet vienkārši tāpat, kā jau parasti visi prasa. Ārprāts, kas sākās! Nobrēcās uz mani, sāka mahāties ar rokām, kaut kādi apvainojumi, it kā es būtu apvainojis viņas māti!.. Murgs. Man vienmēr ir riebušās šitās vecās vecenes ar kraupainajiem papēžiem (ahā! Šo atzīmējam, svarīga detaļa!), pilnīgi apšķebināja (noskurinās). Būtu zinājis, vispār nebūtu gājis iekšā…”

-„Labi, pastāsti, kas tā par veco veceņu sugu ar kraupainajiem papēžiem, es par tādu neko nebiju dzirdējusi.”

-„Nu, tās ir tādas vecas, kašķīgas vecenes, kurām ir ruļļaini mati un kraupaini, sasprēgājuši papēži. Ir tādas. (Beidzot vāri pasmaida, uztvēris vieglo pastiprinājumu.)

-„Mmmm, pastāsti, kur vēl tādas var satikt, izņemot veikala konditorejas nodaļu?”

-„…… (klusē, skatās pa logu, kaut ko esam uzķēruši)…..Skolās.”

-„Ak, tā! Skaidrs. Tātad skolās. Bet, piedod, man nav iznācis tādas satikt. Pastāsti, ko šī suga dara skolās.”

-„(Ļoti strupi) Māca vēsturi.”

-„Saki, vai tu runā par savu vēstures pasniedzēju?..”

-„Jā..”

Un tā – sākam konsultēšanu! Apmēram tā izskatās jebkura ikdienišķa konsultēšana, pretēji tam, kā savos ļaunākajos priekšstatos to parasti ir iedomājušies paši klienti. Nevis žēlabains un samākslots „Un tagad pastāstiet, ko jūs jūtat?..”, bet draudzīgs un iedrošinošs „Pastāsti, kas jauns un labs?” Šā vai tā nonāksim pie tā, kas ir svarīgs tieši šodien. Bet tas, kas svarīgs šodien, pilnīgi iespējams, glabā sevī senus notikumus, kuri nav vis aizmirsti, bet pārvērtušies par sevi atgādinošos distresos. Viņam šķita, ka jau sen ir aizmirsis to kaunpilno gadījumu pamatskolas 7. klases vēstures stundā, kad vēstures pasniedzēja pašai vien zināmu iemeslu dēļ atļāvās viņu izņirgāt par netīro krekla apkaklīti. Vai viņa zināja, ka viņš mājās mammas vietā mazgāja arī veļu, jo abi vecāki mīlēja pudeli? Vai viņa kaut uz brīdi iedomājās, ka viņš iepriekšējā dienā jutās tik noguris no mājas soļa, ka atļāvās iet uz skolu jau trīskārši vilktā kreklā? Nē, viņa tikai bakstīja ar rādāmkoku un aicināja citus apskatīties, kā izskatās šmulis. Ruļļainiem matiem, sasprēgājušiem papēžiem… 

Neviena negatīvā emocija nav radusies no nekurienes. Tām mēdz būt dziļas saknes, gandrīz kā sēņu micēlijs, kurš spēj ilgus gadus snaust  zem zemes, lai pēkšņi, pēc attiecīgā dabas ierosinātāja, izsprauktos no zemes un atgādinātu par sevi „spaiņiem vien”. Tāda ir distresa daba.  Viltīgs, ļaunatminīgs un grūti iznīdējams. Un tomēr – pieveicams. 

Viņam ir 42 gadi, ģimene un sasniegumi profesionālajā jomā. Ne pielikt, ne atņemt, grūti kaut kam piesieties. Bet katra īpašās sugas sieviete sabiedriskajā transportā, bibliotēkā, veikalā, poliklīnikā un jebkur citur bija kā ļauns atgādinājums par vienu īpašo šīs sugas pārstāvi – vēstures skolotāju. 

Precīzs notikuma izklāsts, pāris lomu spēles, izlāde un esi brīvs. Tā tas strādā. 

Vai atpazīsti kādu no saviem distresiem?

Elīna Neilande

„LABO DOMU PIETURA”

Pārvērtējošais konsultants

elina@labodomupietura.lv
Mob. 29467274