(kāda sapņa tulkojums)
-„Tev ir sapņu grāmata?”
-„Sapņu grāmatās ir sarakstītas pilnīgas muļķības!” es stingri nosaku.
-„Es zinu, tāpēc jau man tādas nav…” viņa taisnojas un nervozi iesmejas.
-„Kas noticis? Slikts sapnis?” mani tas, protams, interesē.
„Es nezinu, man liekas, ka notiks kaut kas briesmīgs…” viņa šņukst. Pilnmēness nakts viņai likusi piedzīvot sapni, kurā viņa ar vīru stāv savas savrupmājas viesistabā, lūkojoties, kā aiz loga vējš plosa priedi – milzīgu, cēlu un līdz šim gadsimtiem pasargātu koku. Plosa, līdz tā brakšķēdama lūzt un uzveļas mājas jumtam, iedragājot to un atklājot laulātajam pārim skaidras, tumša samta zilas un viscaur zvaigžņotas debesis. „Tās bija skaistas, bet sajūta biedējoša…” viņa saka.
Noskaidrojam, ka priede, viņas kopš bērnības mīļākais koks, viņai asociējas galvenokārt ar dzīvību, tās spēku un varenību. Savukārt spilgtākais moments sapnī ir brīdis, kad lūstošais koks iedragā mājas jumtu – drošības un pasargātības sajūtu, visaptverošu māju simbolu. Plašā debess pār viņu galvām – mūžība, varenība, Dievs.
-„Kur tu šobrīd dzīvē izjūti bailes par kāda dzīvību, kas var iedragāt tavu drošības sajūtu, ietekmēt visu, kas saistīts ar tavu māju sajūtu? Kāpēc tas tev liek domāt par mūžību?”
Viņas vīram ir veselības problēmas, gaidāma sarežģīta operācija, ilgs un smags atveseļošanās periods, nekādu garantiju, tikai cerības un paļaušanās. Viņa ir stipra, ne mirkli neatļaujas salūzt zem baiļu sloga par iespējamo zaudējumu, tāpēc sapņo. Zemapziņa viņai ļauj sapnī piedzīvot to, ko viņa noliedz nomodā esot – bailes un uztraukumu par mīļoto vīrieti, par to, kā viņa prombūtne mainīs viņas dzīvi, viņas māju un drošības sajūtu. Viņa tic Dievam un pēcnāves dzīvei mūžībā, kas viņu nebiedē, jo ir droša vieta, kur kādreiz atkal tikties ar visiem sev mīļajiem. Biedē tikai iespējamais zaudējums.
Dzīves laikā mēs saņemam tik atšķirīgus vēstījumus par to, kā jāizturas pret cilvēkiem smagu slimību laikā. Mēs mēdzam izlikties, ka nekas slikts nav noticis, ka par nāves bailēm nedrīkst runāt, tās jāignorē kā neredzamu objektu, kamēr naktīs rijam asaras un klusībā lūdzam Dievu dot vēl vienu iespēju, apžēlot un ļaut mīļotam cilvēkam palikt vēl mazliet ilgāk. Tāpat mēs mēdzam bravūrīgi skandināt, ka viss ir pārvarams, kā medicīna ik dienas sper milzu soļus, ka nav vērts nokārt degunu, ka kaimiņu Ilmārs ticis galā ar tādu un tādu nāvējošu kaiti, līdzīgi kā kolēģa māsīcas vīramātes māsa. Un atkal – asaras spilvenā. Vēl mēdzam lasīt žurnālus, kur uzrunājoša intervija ar smagu slimību pārcietušu un tautā iemīļotu aktieri ļauj ticēt un vienkārši zināt, ka viss būs labi. Pseidoiedvesma un vakarā spilvens. Vai vēl trakāk – mēdzam nolīst savā istabā, pieraudāt to pašu spilvenu un pārvietoties ar sarkanām, uztūkušām acīm kā par milzīgu biedu pašam „uz nāvi notiesātajam”. Tā taču mēs darām? Vēlamies pasargāt paši sevi un viņu. Sev neatzīstoties, viņu nesāpinot.
Bet kā būtu, ja mēs būtu līdz kaulam godīgi? Ja pateiktu visu, ko uzticam tikai spilvenam? Ka mīlam, ka baidāmies, ka jūtamies nedroši, ka izslīdējis līdz šim tik stabilais pamats zem kājām. Bet pats galvenais – uzzināt, kā jūtas viņš, mūsu mīļais tuvinieks. Ko viņš domā, no kā viņam bail, kādas ir viņa bailes, kā tās izskatās, kā smaržo, kā uzvedas? Vai viņš tic Dievam, kādu redz dzīvi pēc nāves, vai vispār to redz? Būt atklātiem šodien, šeit un tagad, nevis vakaros spilvenā, nakts murgos vai, vēl ļaunāk, pie ziediem klātas kopiņas.
Mums visiem ir bail. Gan tev, gan viņam. Bet par to drīkst runāt. Un noteikti vajag.
Elīna Neilande
„LABO DOMU PIETURA”
Pārvērtējošais konsultants
m.t. 29467274
elina@labodomupietura.lv
http://www.labodomupietura.lv
