„Par šo noteikti jāizspēlē lomu spēli, kad tiksimies, labi?” telefonsarunā noprasa draudzene, kura risina sasāpējušos atbildības nodošanas jautājumus ģimenē ar vīru un bērniem. Ja mani draugi un pastāvīgie klienti zina un jau atzinīgi novērtējuši lomu spēļu priekšrocību konfliktsituāciju risināšanā, tad pirmreizējiem klientiem vai nejaušiem lasītājiem termins „lomu spēles” var šķist biedējošs ar tajā apslēptu nepieciešamību kāpt uz skatuves, lai piespiedu kārtā ķēmotos svešā ādā. Lomu spēles pārvērtējošās konsultēšanas darbā patiešām ieņem būtisku lomu, jo ļauj klientam aplūkot sev svarīgu dzīves situāciju it kā no malas, vēl vairāk – ne tikai no savas pozīcijas, bet pat it kā iekāpjot otra cilvēka ādā. Tas ļauj tīri praktiski saprast, ko nozīmē teiciens „nedari otram to, ko negribi piedzīvot pats”.
Bet kas tad īsti ir lomu spēles un kur tās radušās? Termina „lomu spēles” izcelsme vistiešāk saistīta ar psiholoģijas vēsturi. Pirmais, kurš savulaik lietojis šo terminu oficiāli, bija ārsts-psihiatrs Jakobs Levi Moreno (Jackob L. Moreno), kurš oficiāli atzīts arī par grupu terapijas aizsācēju, un terminu „lomu spēle” ieviesa 1934. gadā pēc eksperimentiem t.s. „spontanitātes teātrī”, ko šodien pazīstam kā psihodrāmu.
1930. gados Moreno uzsāka šīs tehnikas attīstīšanu, kuru joprojām veiksmīgi izmanto psihoterapijā. Tajā klientam ir iespēja caur lomu spēli, gandrīz kā teātrī, atgriezties pagātnē piedzīvotā nepatīkamā pieredzē, piemēram, konfliktsituācijā, kurā viņš cietis neveiksmi. Lomu spēlē viņam nākas atkārtoti izspēlēt ne vien savu, bet arī toreizējā pretinieka lomu, lai caur to sajustu un mēģinātu saprast, ko jūt un domā otrs cilvēks.
Bet atgriezīsimies pie reālās dzīves! Kā lomu spēle var palīdzēt, ja piedzīvota kārtējā konfliktsituācija, piemēram, ar mammu? Viņa, tev un bērniem brīvdienās ierodoties ciemos, ir nīgra un sapūtusies, sagaidot jūs ar vārdiem „Beidzot atcerējāties par mani arī!” vai „Paskaties, kādi bērni bāli un izdēdējuši, pilsētā uz akmeņiem sēdēdami, saules gaismu neredzēdami…”. Ko tu? Jūti, ka tevi atkal vēlas padarīt par vainīgu, sodīt, ka par maz ciemojies, par maz velti laiku ģimenei un vispār esi slikta māte. „Viss, tagad līdz Ziemassvētkiem uz šejieni nebraukšu, ja jau viņa neprot novērtēt, ka mēs vispār atbraucam ciemos!...” Tu sapūties, pārmij standarta frāzes par laiku un darbu, pārējo laiku lasīdama sieviešu žurnālu un knibinādama mammas gatavoto viltoto zaķi. Mamma? Viņa, iegūdama apstiprinājumu, ka tiešām ir lieka un nevajadzīga, ja tu nerunā un esi atbraukusi tikai pārlasīt vecus žurnālus, sapūšas vēl vairāk un neapzināti manipulējot ķeras pie iedarbīgākā trumpja – veselības: „Jāiet pie ārsta, man te sirds sākusi darīt visādus brīnumus. Kājas arī sāp..” Tagad tu sajūties vainīga, ka mamma taču veca un slima, bet tu te uzpūties kā pērnā zaptsburka: „Kad iesi pie ārsta? Tevi aizvest? Naudas pietiek?”
Un tagad ņemsim talkā lomu spēli! Tajā konsultants noskaidro jeb izzina, kāda ir abu pušu rīcība – vārdos un darbos. Tas nepieciešams, lai konsultants varētu viegli nospēlēt gan mammas, gan klientes lomu, izmantojot viņu abu tipiskākās frāzes. Kad tas ir izdarīts, notiek lomu maiņa. Tagad klientam pēc iespējas precīzāk jānospēlē mammu, kamēr konsultants nodemonstrē klientu, bet šoreiz – stipru un pārliecinātu, pieņemošu, mīlošu un cieņpilnu gan pret sevi, gan mammu. Tātad – konsultants sniedz sava veida paraugu klientam, kā ar konkrētu rīcību mainīt ierasto attieksmi, uzlabojot attiecību kvalitāti.
Klients kā mamma: „Ak, tad beidzot esat ieradušies mani apciemot! Es jau domāju, ka esat mani pavisam aizmirsuši!” (neapzināti manipulē, nosoda)
Konsultants kā klients: „Sveika, mamma! Kā tad mēs varētu aizmirst mūsu mīļo omīti?!” (iedod novērtējumu, ka viņa ir svarīga)
Klients kā mamma: „Jā, bet jūs tik reti atbraucat..” (vēlas pateikt, ka ilgojas pēc ģimenes, bet neviļus nosoda)
Konsultants kā klients: „Kā tu domā, mammīt, kāpēc mēs tik reti atbraucam?” (nodod atbildību mammai)
Klients kā mamma: „… (domā) … Nu, jā, tu jau tik daudz strādā, un vēl tie kursi pa vakariem..” (pieņem, nevis nosoda)
Konsultants kā klients: „Nu, re, kā tu visu zini! Bet cik bieži tu gribētu, lai mēs tevi apciemojam?” (nodod atbildību)
Klients kā mamma: „Ir jau labi, es tikai gribētu biežāk satikt mazbērnus..” (taisnojas)
Konsultants kā klients: „Nu, tā kā es tiešām, kā jau tu teici, tik daudz strādāju un vakaros apmeklēju kursus, kā vēl mēs varētu organizēt tavu satikšanos ar mazbērniem?” (nodod atbildību)
Klients kā mamma: „Nē, nu es jau arī varu pie jums aiziet…”
Konsultants kā klients: „Laba doma, mammīt! Varbūt mēs varam vienoties, ka ciemojamies pārmaiņus viens pie otra? Šodien mēs pie tevis, nākamreiz tu pie mums? Tu taču dzīvo pusstundas attālumā!” (sadala atbildību, pavisam nedaudz manipulē, piedāvā vienošanos)
Klients kā mamma: „Jā, es jau arī pie jums sen neesmu bijusi… Man tieši netālu no jums dzīvo arī sena draudzene, varētu vēl viņu apciemot…” (uzņemas atbildību)
Konsultants kā klients: „Lieliski! Es priecājos, ka mums tā izdevās vienoties! Gaidīsim tevi ciemos!” (iedod novērtējumu par spēju vienoties un patiesi priecājas par gaidāmo apciemojumu)
Dzīvē šie divi cilvēki audzē sevī aizvainojumu, kaut patiesībā vēl viens otram labu, bet lomu spēlē iemācās pieņemt viens otru, izdalīt prioritātes, sadalīt atbildību un prasmi vienoties. Ko lomu spēle maina klienta dzīvē? Viņš ne tikai izmēģina cita veida reakciju uz mammas žēlošanos un neapzināto manipulēšanu, bet reāli sajūt, kā tas ir – neapvainoties un neiestrēgt dialogā, bet novest to līdz galam tā, lai visiem ir labi. Protams, dzīve nav teātris, mamma var noreaģēt pavisam citādi, bet svarīgi saprast, ka „plates maiņa” (rīcības modelis) var krasi izmainīt arī jūsu attiecības. Ja prasmīgi izmantosi dialoga metodi un spēju nodot atbildību, attiecības uzlabosies!
Reālā konsultācijā lomu spēle tiek atzīta par izdevušos tad, ja, atkal mainoties lomām, klients nu jau spēj būt stiprs – viņš neapvainojas, pieņem sarunu biedra dusmas, ja tādas ir, uzdod trāpīgus jautājumus, lai saprastu, kas otru aizvainojis, bet neļauj ar sevi manipulēt. Kad tas izdodas un jāatbild uz konsultanta jautājumu „Ko tu tagad jūti?”, visbiežāk atbilde ir „Tagad es saprotu, ka ir tik viegli izvairīties no nejēdzīgiem strīdiem!”
Protams, nereti lomu spēli pavada arī spilgtas emociju izlādes – ekspresīvas dusmas, raudas, lamāšanās. Tas pieder pie lietas! Izlādējies tu attīri dvēseli un atbrīvo vietu jaunām, tīrām un pozitīvām emocijām. Tās ir dzīvas un var tapt vienīgi izlādētas, nevis „aizmirstas” vai „noraktas” dziļi sevī. Tomēr tad, kad konsultācijas laikā ar lomu spēles palīdzību emocijas esi izlādējis, mājās vari komunicēt pavisam citā līmenī, kam palīdz arī jauniegūtā prasme virzīt dialogu sev vēlamā gultnē. Lielākais ieguvums no lomu spēlēm ir tāds, ka ar to palīdzību vari risināt gan ļoti vecas situācijas, atbrīvojoties no negatīvām atmiņām un sajūtām, gan jaunas un šobrīd aktuālas situācijas, kuru risinājums vēl tikai gaida.
Vai esi domājis, kas varētu atklāties, ja uz sev svarīgu, bet sarežģītu situāciju attiecībās paraudzītos no otra cilvēka puses caur lomu spēli? Nāc ciemos un pamēģini!
Elīna Neilande
„LABO DOMU PIETURA”
Pārvērtējošais konsultants
Tālr. 29467274
